AITAS.LV
AITAS.LV
  • /
  • /
  • Zeme tev zem kājām un meža lapotne virs galvas

Zeme tev zem kājām un meža lapotne virs galvas (134/1)


Publicēts: 31.07.2018

Pirms vairāk nekā 10 gadiem klimata pārmaiņas jeb, kā tolaik mēdza dēvēt, globālā sasilšana, bija nepopulārs sarunu temats. Vēl dažus gadus atpakaļ kādā diskusijā, kura iegrozījās šajā sarunu gultnē, kāds zinātnieks man teica, ka tās ir muļķības, ka klimata pārmaiņas notiek. Un ja arī esot, tad tās nekādā veidā neesot saistītas ar cilvēka darbību. Šodien zinātniskās publikācijas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām, dabiskajām dzīvotnēm, bioloģisko daudzveidību un līdzīgiem jautājumiem, ir pārpludinājušas visdažādākos zinātniskos žurnālus. Zinātnieki arvien skaļāk un skaļāk sauc, ka problēma ir ļoti samilzusi un ir nepieciešama tūlītēja rīcība. Viens no šiem tematiem ir zeme un tās izmantošana.

Sauszemi var iedalīt meža zemēs, lauksaimniecības zemēs un platībās, kas tiek izmantotas industriāliem mērķiem (apbūves, transporta tīkls, zemes resursu ieguves vietas). Klimata pārmaiņu aspektā ļoti svarīgas ir šīs meža un lauksaimniecības zemes un jo īpaši zemes izmantošanas maiņa.

Līdz šim par efektīvāko oglekļa uzkrāšanas veidu tiek uzskatīts mežs. Meži visā pasaulē uzkrāj aptuveni 25% no kopējām CO2 emisijām, kuras saražo cilvēce gada laikā. Līdz ar to meža degradēšana un konvertēšana uz aramzemi būtiski samazina šī resursa darbspējas. Protams, jāņem vērā, ka CO2 efektīvi var uzkrāt tikai mežs, kas ir mežs tā patiesajā vārda nozīmē, t.sk. arī veci, krituši koki, kuru uzkrāto oglekli sekvestrē baktērijas un noglabā augsnē.

Ne visos reģionos mežs ir labākais CO2 uzkrāšanas veids. Piemēram, klimata pārmaiņu rezultātā atsevišķi reģioni uz Zemes kļūst sausāki un ir pakļauti lielākam ugunsgrēku riskam. Sadegot meža virszemes masai, CO2 atgriežas atmosfērā. Šādos reģionos labāks veids oglekļa piesaistei ir dabiskie zālāji, kas tiek kvalitatīvi apsaimniekoti, panākot lielu organikas īpatsvaru augsnē. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka būtu jāizcērt kvalitatīvi meži un jāpārvērš par zālājiem. Nebūt ne, jo kvalitatīvu, ilggadīgu zālāju nevar iegūt viena, divu un pat desmit gadu laikā. Dabīgs zālājs atjaunojas gadu desmitiem ilgi.

Savukārt pārdomāta un ilgtspējīga zālāju un arī aramzemes apsaimniekošana, uzlabojot augsnes veselību vai arī to atjaunojot, būtiski uzlabotu CO2 piesaisti. Tādejādi lauksaimniecība, kas tiek uzskatīta par vienu no "peramajiem zēniem" klimata pārmaiņu aspektā, varētu parādīt, ka, saprātīgi apsaimniekojot resursus, ir iespējams gan balansēt emisijas, gan samazināt piesārņojumu, gan veicināt augsnes auglību un iegūt lielākas ražas ilgtermiņā. Veselīga un sekmīgi strādājoša augsnes komūna palīdz augiem cīnīties pret slimībām, kaitēkļiem. Šādā augsnē efektīvāk tiek nodrošināts mitruma režīms. Veselīga fauna augsnē piesaista minerālvielas un ļauj samazināt mākslīgā mēslojuma daudzumu.

Ja mežus nedrīkst izcirst un zālājus uzart, vai tas nozīmē, ka cilvēcei jāsāk kontrolēt dzimstība? Lai gan šeit es piekrītu Deividam Atenboro, ka risinājums nav gluži zemē metams, tad tomēr lielākā daļa Zemes iedzīvotāju droši vien negribēs "ierobežoties". Kā tad pabarot vilku, lai kaza ir dzīva? Kļūt efektīvākiem esošos mērogos (nepalielinot platības) vai samazināt CO2 emisijas, upurējot ienākumus? Interesanti, ka intensīva un augstražīga saimniekošana mazos mērogos, atstājot neskartas platības, ir CO2 uzkrāšanas ziņā veiksmīgāka nekā saudzīga saimniekošana visā platībā. Protams, būs apgabali, kuros arī turpmāk, lai saglabātu vērtības, būs jāsaimnieko ekstensīvi. Šādās vietās publikai būs jāmaksā par kopējiem labumiem, kurus saražos zemnieks. Protams, efektivitātes paaugstināšana nenozīmē, ka lauksaimnieks varēs aizmirst par saprātu. Tas joprojām ir spēkā, bet sabiedrībai ir jāsaprot, ka ne visas platības ir iespējams atgriezt to sākotnējā (bieži vien idealizētajā) stāvoklī, nedz arī to vajag.

Līdz ar to es vēlētos, lai jaunajā KLP plānā būtu uzsvars uz šīm divām nišām - intensīvo lauksaimniecību, kura uzlabo ražošanu esošajos apmēros, un ekstensīvo lauksaimniecību, kura saglabā esošās vērtības. Gan vienas, gan otras gadījumā būs nepieciešams atbalsts. Pirmajiem ne tik daudz, lai nopirktu vēl jaudīgākus agregātus, bet, lai iemācītos saimniekot efektīvāk un mazāk kaitnieciski, izmantojot jaunākos zinātniskos atklājumus, tehnoloģijas utt. Subsīdijas precīzajai lauksaimniecībai, iespēja izmantot satelīttehnoloģijas savu lauku analīzei, konsultācijas par augsnes mikrobioma atjaunošanu un uzlabošanu utt. Savukārt ekstensīvajiem būs nepieciešama palīdzība saglabāt jau esošās vērtības un nepasliktināt to sāvokli - meži, pļavas, purvi, flora un fauna šajās dzīvotnēs. Tie varētu būt pētījumi un kosultācijas, publikas atbalsts dažādās aktivitātēs (siena talkas, pļavu atkrūmošana, upju teces uzlabošana).

Ņemot vērā, ka Marsu tuvākajā laikā teraformēt neizdosies un nekur citur no Zemes cilvēce aizbēgt nevarēs, jādzīvo būs vien tepat, mācoties paēdināt vilku tā, lai kaza paliktu dzīva. Ja, neskatoties uz plašajiem pētījumiem un zinātnieku aicinājumiem, cilvēce negribēs mainīt savu esības stilu, sekas nebūs patīkamas (lai ko arī atsevišķi īpatņi nestāstītu, ka Latvijā klimats kļūs tikai labāks).

Ja patīk lasīt šausmu stāstus ar potenciāli labu iznākumu (vismaz risinājumu), iesaku izlasīt jaunāko World Atlas of Desertification. Ja domā, ka Latviju tas neskar, tad tikai viens citāts no Eiropas Komisijas ziņojuma/publikācijas: "Thirteen Member States have declared themselves affected by desertification under UNCCD: Bulgaria, Croatia, Cyprus, Greece, Hungary, Italy, Latvia, Malta, Portugal, Romania, Slovakia, Slovenia and Spain."

Komentāri

  1. Agnis 13.10.2018 :

    Allan Savory stāsta ka ceļš no tuksneša uz zālienu nav nemaz tik garš.
    https://www.ted.com/talks/allan_savory_how_to_green_the_world_s_deserts_and_reverse_climate_change?language=en






Atļauts izmantot: <b><i><br>Add a new comment:


info at aitas lv