AITAS.LV
AITAS.LV

Quo vadis, cilvēce? (883/0)


Publicēts: 26.04.2016

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome ir publiskojusi preses relīzi, kurā pauž bažas, ka biotopu kartēšana samazinās lauksaimniecības un mežsaimniecības platības. Viesturs Ķerus Twitter tīklā jautāja, vai es šim visam piekrītu. Tā kā nespēju savas domas izteikt vien dažos simbolos, rakstīšu garāk. Šis ir mans un tikai mans privātais viedoklis, kas nav saskaņos ne ar vienu organizāciju, cilvēku vai kaut ko citu.

Ir saprotams, ka ražojošais bloks, jo īpaši laukus un mežus intensīvi apsaimniekojošie, baidās par katru hektāru, kuru nevarēs nocirst, apsēt, nopļaut utt. Tā vistīrākajā nozīmē ir nauda, kuru var izlietot šodien, tagad un tūlīt - saimniecības paplašināšanai, tehnikas iegādei vai jaunam džipam. Šajos plānos noteikti neietilpst kaut kādas tur aizsargājamas puķes, putni vai bioloģiskā daudzveidība. Tās naudu tiešā veidā nenes. Tās nevar nedz nocirst, nedz nopļaut, nedz kādā citā veidā saprātīgi apsaimniekot, lai gūtu peļņu, jo mēs taču esam šīs zemes saimnieki, gudrākās būtnes uz planētas. Mēs noteikti zinām, kā ir labāk.

Patiesībā, ja mēs atkāpsimies labi tālu un paskatīsimies uz šo planētu kopumā, vai pat mazliet tālāk, uz Saules sistēmu kopumā, tad ieraudzīsim, ka, pirmkārt, Zeme ir unikāls veidojums, kurā līdzsvara uzturēšanā sadarbojas ikviens tās organisms un mehānisms, otrkārt, otras Zemes Saules sistēmā nav. Kādēļ tas ir svarīgi? Ja cilvēks, saimniekojot uz šīs planētas, samazina bioloģisko daudzveidību jeb organismu skaitu, kas cenšas nodrošināt līdzsvaru, kā arī darbojas, neņemot vērā dabas procesus, tad gluži vienkārši sanāk, ka mēs šo planētu sagandējam.

Nē, mums nav jāuztraucas par Zemi kā planētu. Tik tālu cilvēce vēl nav attīstījusies, lai mēs spētu iznīcināt veselu planētu. Tas, ko mēs spējam paveikt un ļoti veiksmīgi darām kopš saviem pirmsākumiem arvien intensīvāk un intensīvāk, ir gandējam vidi, kurā paši dzīvojam. Mums patiešām mazāk būtu jāsatraucas par gliemežiem, ziloņiem un retām vabolēm. Mums būtu ļoti jāsāk uztraukties par sevi. Cilvēks ir sarežģīts organisms, pēc sarežģītības viens no augstākajiem uz šīs planētas. Kā pierādījusi vēsture neskaitāmas reizes, sarežģīti organismi, kuru pastāvēšana ir atkarīga no daudziem faktoriem, izmirst pirmie.

Protams, šī paaudze un iespējams arī nākamā, dzīvos vēl cepuri kuldami... atsevišķās vietās uz Zemes. Daži jau šobrīd izjūt to, ka planētas klimats mainās un mēs, cilvēki, vairs nespējam to kontrolēt un pakļaut savām iegribām. Ja tagad uztraucamies par dažiem simtiem ekonomisko bēgļu, tad nav tālu tā diena, kad sāksies klimata bēgļu laiks. Tie vairs nemeklēs ekonomiski izdevīgākos reģionus ar lieliem pabalstiem. Tie meklēs zonas, kurās dabas procesi vēl ļaus dzīvot un iegūt kaut kādu pārtiku.

Kāds tam visam sakars ar aizsargājamām platībām? Meži un platības, kurās augsne netiek traucēta un spēj uzkrāt lielu daudzumu organiskā materiāla, ir viens no mehānismiem, kas palīdz noturēt oglekli saistītā veidā uz Zemes. Mežu samazināšana un augsnes pastāvīga apstrāde, kuras rezultātā augsnes dziļākie slāņi saskaras ar atmosfēru, palielina CO2 daudzumu atmosfērā. Tas nerada nekādu efektu īstermiņā, bet ilgtermiņā mēs burtiski barojam un ar pātagu uz priekšu dzenam globālo sasilšanu.

Iesaku palasīt:

  • http://www.landlearnnsw.org.au/sustainability/climate-change/agriculture/crops-pastures/soil-carbon
  • http://www.nature.com/scitable/knowledge/library/soil-carbon-storage-84223790
  • http://e360.yale.edu/feature/soil_as_carbon_storehouse_new_weapon_in_climate_fight/2744/

Attiecīgi, ja mēs gribam, lai nākamās paaudzes mantotu šo planētu tādu, uz kuras cilvēkam būtu patīkami un ērti dzīvot, augt un attīstīties, tad par to ir jādomā ļoti nopietni. ĻOTI. Ne tikai vienreiz gadā piedaloties Lielajā talkā, ne tikai izslēdzot elektrību uz stundu Zemes stundas laikā, bet praktiski ikvienā lēmumā un darbībā. Katra rīcība, kuras rezultātā mēs graujam planētas spējas mūs pasargāt no kaitīgajiem faktoriem, rada lavīnveida sekas, kurām pretdarboties ir arvien grūtāk un grūtāk. Ikvienai cilvēka darbībai jebkur uz šīs planētas vajadzētu būt vērstai uz to, lai mazinātu jau to ietekmi, ko paspējušas sastrādāt iepriekšējās paaudzes, kuras, visticamāk, līdzīgi mums tagad, satraucās par tiem, kas teica, ka mežus nevajadzētu tik intensīvi izcirst, ka vajadzētu domāt par izmešu attīrīšanu, par mazo saimniecību saglabāšanu.

Vai tas nozīmē, ka vajadzētu atmest saimniekošanu vispār? Nē, bet vajadzētu mācīties to darīt tiešām saimnieciski, ar domu, ka šo zemi pēc mums apdzīvos nākamās, nākamās un vēl daudzas jo daudzas paaudzes. Neko jaunu jau nepateikšu, bet ir iespējams saimniekot tā, lai nodarītu pēc iespējas mazāku kaitējumu dabai. To cilvēki dara visā pasaulē, gan lielās, gan mazās saimniecībās. Tas gan prasa pilnīgu domāšanas pārorientāciju, iespējams, sākotnēji mazākas ražas. Tomēr tas ir tā vērts, ja no tā ir atkarīga cilvēka turpmākās dzīves kvalitāte, varbūt pat homo sapiens kā sugas tālākā pastāvēšana.

Katram meža pleķītim (normālam mežam, ne vakar sastādītām monokultūras priedītēm), katrai bioloģiski daudzveidīgai pļavai, kura netiek aparta, ir BŪTISKA nozīme. Tā kā mums vajadzētu priecāties un ar sajūsmu uzņemt jaunumus, ka mums vēl ir vietas Latvijā, kuras spēj stāties pretī globālās sasilšanas lavīnai, ka mēs kā valsts spējam piedalīties klimata pārmaiņu seku mazināšanā. Neviens cits mūsu vietā nedarīs.

... un ticiet man, pēc homo sapiens izmiršanas, par mums neviens nesēros. Planēta atviegloti uzelpos, attīrīsies un dzīve turpināsies. Bez mums. Vai mēs to vēlamies?

Tā kā es esmu par mežiem, pļavām un bioloģisko daudzveidību. Es esmu par cilvēces nākotni un iespēju dzīvot uz šīs planētas. Zeme ir mūsu mājas, vienīgais dzīvoklis. Rūpēsimies par to.

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Add a new comment:


info at aitas lv