Kāpēc aitām nepieciešams valsts atbalsts? (5246/2)

Ceru, ka lielākā daļa aitkopju (un varbūt arī ne tikai aitkopju) ir izlasījuši "Latvijas aitu audzēšanas nozares attīstības stratēģiju līdz 2023. gadam". Lai mūsu valstī aitkopība kļūtu par ievērojamu tausaimniecības nozari, ir nepieciešams valsts atbalsts. Saskaņā ar LDC pieejamo informāciju, Latvijā šobrīd ir gandrīz 100 000 aitu. Tas ir kopējais skaits. Aitu mātes, no kurām reāli iegūst galveno šīs nozares produkciju - jērus, ir mazāk nekā 35 000.

35 000 aitu māšu optimistiskākajā variantā nozīmē 70 000 jēru (Latvijas tumšgalves auglība nav 200%, tā kā jēru būs mazāk kā 70 000). Ja pieņemam, ka aitiņu un auniņu skaitliskā attiecība dzimšanas brīdī ir 50:50, tad sanāks 35 000 jēru, kas varētu aiziet gaļas ieguvē. No 35 000 jauno aitiņu daļa izaugs par jaunajām potenciālajām aitu mātēm. Ne visas būs tik kvalitatīvas, lai tiktu atstātas vaislai. Jāņem vērā, ka daļa veco aitu māšu kļūst vecas, saslimst un tādejādi tās jāaizvieto. Tādejādi potenciālais aitu māšu pieaugums nav +35 000 jaunas aitu mātes. Kopējais pieaugums būs mazāks. Ganāmpulku izaugsme dabīgā ceļā norit lēni.

Otra lielākā problēma ir vaislas materiāla trūkums valstī. Jaunaitiņas pārdošanā ir maz. Ja esošais vai topošais zemnieks vasaras sākumā vēlētos nopirkt 100 jaunaitiņas, kuras tajā pašā gadā varētu lecināt, viņš saskartos ar būtisku problēmu - Latvijā tādu daudzumu neaizrunātu kvalitatīvu aitu būs grūti sadzīt rokā. Protams, var lasīt pa mazajām saimniecībām, ss.lv, kur aitām nav zināma izcelsme un ir grūti prognozējams tālākā darba rezultāts. Strauja ganāmpulka palielināšana, izmantojot vietējā tirgus potenciālu, ir minimāla.

Tas nozīmē, ka ganāmpulka palielināšanai vaislas materiāls ir jāmeklē ārpus mūsu valsts robežām. Kvalitatīvas aitu mātes un auni tur pa grāvmalēm nemētājas un attiecīgi maksā vairāk nekā vietējā tirgū. Protams, Latvijas aitkopji nepretendē uz dārgāko aunu iepirkšanu, bet visiem ir skaidrs, ka, lai iegūtu labu rezultātu, izejas materiālam ir jābūt labam. Kāds aitkopis var atļauties nopirkt kvalitatīvu vaislas aunu, kāds varbūt iepirks pārdesmit aitu mātes, bet, palasiet pāris rindkopas uz augšu un jums taps skaidrs, ka desmiti un pat simti nekādu būtisku uzlabojumu aitkopībā Latvijā neradīs. Lūk šeit valstij vajadzētu sniegt palīdzīgu roku, jo aitkopju finansiālie resursi nepieļauj lēcienveida ganāmpulku palielināšanu, kas ir nepieciešama, lai nozare attīstītos un kļūtu par lauksaimniecības nozares stūrakmeni.

Te nu jānāk valstij palīgā.

Vaicāsi, kādēļ? Kādēļ mums vajag aitas?

Latvijas lauksaimniecībā izmantojamā zeme (LIZ) ir visai sadrumstalots resurss. Ja zemes īpašnieks nav ar mieru pārdot savu īpašumu graudkopjiem vai lielajām piena fermām, bet vēlas izvēlēties pieticīgāku nozari, tad aitkopība ir viena no iespējām. Jau 50 ha pleķītis ļaus jums uzturēt 300 aitu mātes. Tas nozīmē, ka gadā tirgū šāda saimniecība iepludinās aptuveni 300 gaļas jērus un vismaz 250 potenciālās jaunaitiņas, kuras var tikt pārdotas gan vietējā tirgū, gan eksportētas uz ārvalstīm.

Tie nav tikai ienākumi vienai ģimenei, kura izvēlēsies palikt laukos. Tās ir papildus darba vietas sezonālajiem strādniekiem - jēru atnešanās laikā, siena laikā. Tās ir iespējas izpausties mūsu inženieriem, veterinārmedicīnai, ģenētiķiem, agronomiem un citiem speciālistiem, veicot pētījumus un izstrādājot jaunas tehnoloģijas nozares efektivitātes paaugstināšanai. Tā ir sakoptāka Latvija, mazāk krūmājiem aizaugušu platību. Tā ir patiesi zaļāka Latvija, ļaujot aitām atjaunot ziedošās pļavas un tajās mītošo faunu, kura citur Eiropā ir gandrīz izzudusi. Tā ir iespēja pircējam pārliecināties, ka jēra gaļa ir garšīga un veselīga (ja jūs tā nedomājat, tad varbūt jums nav sanācis nobaudīt labu jēra cepeti). Tā ir iespēja Latvijas apceļotājiem priecāties par skaisti sakoptajām pļavām, kurās pavasaros spriņģo jaunie jēri. Tā ir iespēja pilsētniekiem iepazīties ar vissenāk pieradināto dzīvnieku, kas mūsu priekštečiem deva gaļu, pienu un apģērbu.

Tādēļ aitkopjiem ir vajadzīgs valsts atbalsts - lai mūsu dzimtene, mūsu zeme pie Baltijas jūras kļūtu vēl sakoptāka, dzīvīgāka, piepildītāka un produktīvāka.