AITAS.LV
AITAS.LV

Apzināties situācijas nopietnību (205/0)


Publicēts: 17.08.2018

Noteikti esat redzējuši vismaz vienu filmu vai lasījuši grāmatu, kur cilvēki, neatkarībā no pārliecības, piederības konkrētai rasei, sociālajam slānim utt., apvienojas, lai risinātu kopēju problēmu, kas apdraud sugas eksistenci. Es ticu, ka mēs tiešām esam uz to spējīgi, jo esam sabiedriskas, organizēties spējīgas būtnes. Katrai sugai ir raksturīgs pašsaglabāšanās instinkts, jo īpaši, ja suga gan individuālu īpatņu, gan kopējās apziņas līmenī ir informēta un saprot situācijas nopietnību. Mēs Latvijā ne vienu reizi vien esam piedzīvojuši šādus atmošanās jeb revolūcijas brīžus, kad sabiedrība kopumā pašapzināti vai ārēju stimulu ietekmē apvienojas, lai panāktu kādus mērķus. Līdzīgi brīži ir piedzīvoti visas pasaules (civilizācijas) mērogā, kad tās rīcībā ir nonākusi informācija, kas apliecina, ka esošajām problēmām ir nepieciešams kolektīvs risinājums.

Tā šķita arī 2015.gadā, kad Parīzē praktiski visas valstis to vadītāju un pārstāvju personā apliecināja gatavību rīkoties, lai mazinātu cilvēka radīto ietekmi uz klimatu un veicinātu pielāgošanos gaidāmajām izmaiņām. Un tomēr rīcība, kurai vajadzēja sekot, ir pārāk vāja, pārāk niecīga, ņemot vērā zinātnisko pētījumu rezultātus, kas burtiski katru dienu tiek publicēti kādā no prestižākajiem žurnāliem.

Kas mums pietrūkst, lai rīkotos daudz aktīvāk? Zināšanas un izpratne par situācijas nopietnību? Ticība, ka klimata pārmaiņas tiešām ir reālas? Vai mūs Latvijā nomierina doma, ka pie mums nekādas lielās katastrofas nav gaidāmas? Vai mēs nesaskatām kopsakarības un kopainu? Vai uzskatām, ka tas neskars mūsu paaudzi un nejūtam atbildību par saviem bērniem un mazbērniem? Vai tiešām ceram, ka nāks kāds brīnums un visu atrisinās? Vai arī domājam, ka, ja jau to gāzi atmosfērā iepumpējām, tad arī to dabūsim ārā un viss būs kārtībā? Vai ikdienas rūpes par šodienu un rītdienu ir tik milzīgas un nepārvaramas, ka nav nedz laika, nedz vēlmes domāt par 50, 100 un 1000 gadu tālu nākotni?

Šādas pārdomas radās, lasot jaunāko publikāciju žurnālā "PNAS" - "Trajectories of the Earth System in the Anthropocene" () , kas vienkāršiem vārdiem varētu tikt pārsaukta - "Kurp mēs dodamies?".

Publikācijā tiek aplūkoti iespējamie Zemes kā vienotas sistēmas attīstības scenāriji ļoti lielos mērogos jeb iespējamās trajektorijas. Parasti klimata pārmaiņu aspektā tiek uzsvērts, ka lielākā loma šajā procesā ir tieši cilvēka radītajām emisijām, kuru nozīmību nenoliedz arī konkrētās publikācijas autori. Bet ir viens BET. Antropogēnais faktors ir noteicošais, bet ne vienīgais. Noteikti jāņem vērā arī lavīna, kuru cilvēka ietekme rada. Un bieži vien šī lavīna ir krietni vien spēcīgāka un praktiski neapturama. Ja CO2 emisijas cilvēce vēl varētu nokontrolēt līdz zināmam brīdim, tad, ja šī konktrole sāksies pārāk vēlu un ieslēgsies jau pašas dabas procesi, tad tos nokontrolēt cilvēcei gan vairs nebūs pa spēkam.

Piemēram, okeāni tiek uzskatīti un ir vieni no efektīvākajiem oglekļa emisiju uzkrājējiem. Mirušās sīkbūtnes, kas satur oglekli, lielos daudzumos nogulsnējas okeānu dzelmē, kur tās var atrasties tūksošiem un miljoniem gadu, nenonākot atpakaļ atmosfērā. Ģeogrāfijā gan jau stāsta par siltajām un aukstajām straumēm okeānos. Ja temperatūra uz Zemes turpinās celties, kusīs ledāji un saldūdens ieplūdīs okeānos, izmanot šo straumju īpašības, piemēram, aukstās, dziļi zem okeāna virsmas plūstošās ūdens masas kļūs ātrākas, izraisot mirušo sīkbūtņu pacelšanos augstākos slāņos un tādejādi ogleklis atgriezīsies atmosfērā. Okeāni no oglekļa uzkrārējiem kļūs par oglekļa avotu.

Līdzīgus "kritiskos punktus" var atrast vēl daudzās Zemes sistēmās - mežos, augsnē, zaļajā masā, mūžīgā sasaluma zemēs utt.

Mums kā Homo sapiens sabiedrībai būtu jāapzinās, ka mēs joprojām nekontrolējam dabu. Mēs radām izmaiņas, nezinot, kurp tās novedīs un kādas būs sekas. Pat tas, ko cilvēcei tagad kopā būtu jāsāk darīt - emisiju ierobežošana, dabīgo oglekļa uzkrāšanās vietu saglabāšana, CO2 izvākšana no atmosfēras utt. - tā NAV DABAS KONTROLĒŠANA. Tā ir vides sakārtošana. Līdzīgi kā vecāki grib, lai bērni sakārto istabu pēc spēlēšanās, tā mums tagad vajadzētu sakārtot sevis radīto nekārtību savu iespēju robežās. Nepārcensties un neieslīgt pārliecībā, ka tagad nu mēs sāksim kontrolēt dabas procesus.

Pāri par visam iespējams jāatcerās - mēs esam DABAS SASTĀVDAĻA, nevis kaut kāds superorganisms uz Zemes. Uz šādu godu varētu pretendēt Tardigrada sp.

Mums ir jāsakārto "istaba", savādāk nopietni savainosimies vai pat lauzīsim kaklu savās "rotaļlietās".

"A critical issue is that, if a planetary threshold is crossed toward the Hothouse Earth pathway, accessing the Stabilized Earth pathway would become very difficult no matter what actions human societies might take."

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Add a new comment:


info at aitas lv