Vecāku žūrija 2016 - otrā grāmata (2460/0)

Rudens tāda salīdzinoši mierīga sezona - siens un salmi sagādāti, jēri nošķirti, lecināšana vēl nav sākusies. Dārzā arī nekā vairs nav atlicis, ja neskaita lērumu ābolu, kuros uzdzīvo irši, lapsenes, mušas, zosis un vistas. Tādēļ tumšajos vakaros mierīgi var nodoties vecāku žūrijas grāmatām. Šoreiz - Kārlis Vērdiņš "Pieaugušie".

Ar dzeju es esmu uz "Jūs". Man patīk Ziedonis, Vācietis, varbūt nedaudz arī Rainis un Blaumanis, pa dzejolim vēl no viena otra autora, bet tā "globāli" cenšos izvairīties no dzejas. Esmu prozas cilvēks, bet, kad apstākļi spiež, lasu. Arī šoreiz tikai tāpēc, ka vecāku žūrijā ir ietilpinājuši vienu dzejas krājumu.

Lielākā daļa no šī krājuma mani neuzrunāja. Tomēr dažas pērles, kuru dēļ es teiktu, ka bija vērts lasīt, es atradu.

Piemēram, citāts no "Roka".

"Tagad mums priekšā jauni sasniegumi: uguns izmantošana, dzīvnieku pieradināšana, uzvara pār tiem aizspriedumiem, kas nošķir garu un matēriju, dabu un cilvēku, miesu un dvēseli.

Un par katru šādu uzvaru daba mums atriebjas."

Bet pats, PATS labākais mani sagaidīja 56.lpp. - "Rudzupuķes".

"Vectētiņ, vai tev patiktu rudzupuķes?
Redzi, es ieliku pušķi tavā smilšainā vāzītē.
Tūlīt būs Jāņi, un šogad gribējās atnākt pie tevis,
parunāties ar kādu, kas nestrīdas, nerunā pretī.

Paskaties, kas te visapkārt - smiltiņas, mauriņi,
puķītes vadziņās, trūkst tikai diļļu un lociņu.
Kam dārziņš tāds šaurāks, var izpausties šeit.
Paldies Dievam, mūsu ģimenei nepiemīt lieka centība.

Deviņdesmitajos gan viņus bija pārņēmis neprāts -
katru brīvu pleķīti uzraka, audzēja kartupeļus,
pagāja vairāki gadi, līdz viņi nomierinājās.
Es novalkāju mēteli tavu, kreklus un zilo svīteri.

..

Mājas ir pārdotas. Mēs nesaimniekojam pa lauku.
Kaimiņš, Breša zemnieks, to apar un apsēj.
Rudzupuķes tur zied līdz pat meža ielokam.
Redzi, dažas es ieliku vāzītē. Varbūt tev patiks."

Tik trāpīgi un smeldzīgi izteiktas mūsu Latvijas tukšās viensētas... Cik daudz ir šādu vectētiņu un vecmāmiņu, kas izgājuši Sibīriju, kas nomiruši trimdā, un kuru bērni un mazbērni dažādu apsvērumu dēļ ir pametuši savas dzimtas mājas, pārdevuši tās. Daudziem pat īsti nebija kurp atgriezties tajos trakajos deviņdesmitajos, par mājām liecināja vien tēvu un vectēvu stādītie koki un drupas.

Tādēļ priecājos par katru, kas atgriežas laukos, vai tas būtu lielsaimnieks, vai tikai dažu hektāru īpašnieks, jo īpaši par tiem, kas atgriežas savas dzimtas īpašumos, atjauno tos. Tad vectētiņi un vecmāmiņas nebūs velti miruši Sibīrijā, nebūs velti strādājuši trimdā. Tad Latvijas laukos būs dzīvība un dažādība, būs paaudžu maiņa un pēctecība, zināšanu pārnese un inovācijas. Tad arvien būs kāds, kas noliks rudzupuķes vai pīpenes uz savu priekšgājēju kapa...