Kalnu āboliņš, smirdīgā rožvabole un citi jaukumi (4890/0)

Kopš iepriekšējā raksta, kad aplūkojām dažus ziedošos augus Zvaigžņu aitu pļavās, ir pagājis gandrīz mēnesis. Ziedošo augu krāsu gamma ir kļuvusi daudz plašāka. Šoreiz aplūkoti augi, kas aug pavasaros daļēji applūstošā pļavā, kur atradīsiet arī dažas sausākas un neapplūstošas vietas. Pļavā atrodamas tādas kultūrvēsturiskas liecības kā 2. Pasaules kara laikā vāciešu karaspēkam atkāpjoties nomesto bumbu (kā stāsta aculiecinieki, bija paredzētas mūsu dzimtas mājas iznīcināšanai) bedres, bet tas jau būtu pavisam cits stāsts.

Kā izrādījās, daži no augiem atrodami Latvijas Dabas Fonda izdotajā bioloģiski vērtīgo zālāju augu indikātorsugu noteicējā "Iepazīsmies: Pļava". Savukārt kukaiņi ir vēl interesantāki.

Nemaz nezināju, ka Latvijā ir sastopamas tikai divas baltu āboliņu sugas - kalnu āboliņš un ložņu āboliņš. Mūsu pļavās ir sastopami abi. Kā norādīts "Iepazīsim pļavas" izdevumā, kalnu āboliņš aug sausās, nereti kaļķainās pļavās. Par kaļķainumu grūti spriest, bet šis āboliņš izvēlējies tiešām visaugstāko un sausāko daļu no pļavas. Varat tikai iedomāties, ar cik gardu muti šis āboliņš tiks notiesāts jau nākamnedēļ.

Turpat netālu, minēto bumbu sprādzienu bedru malās aug vēl viens augs, kas šķiet minēts "Iepazīsim pļavas" - cekulainā ziepenīte, kas arī mēdzot augt sausās, kaļķainās pļavās. Grūti spriest, vai aitām garšos vai nē. Pārāk jau mazs un barības vielām nabadzīgs izskatās.

Vēl viens indikātoraugs ir vidējā ceļteka, kuru viegli var atšķirt no plašāk pazīstamās lielās ceļtekas ar pūkainām lapām, ļoti garu ziedkātu un salīdzinoši īsu zieda vārpu. Lielā ceļteka arī nekad tik "pukaini" nezied. Lai arī ārstniecībā parasti izmanto lielo ceļteku (visticamāk tādēļ, ka sastopama tiešām "pa ceļam"), iespējams, ka arī vidējai ceļtekai piemīt tās pašas īpašības.

Dažu ziedu attēlu kvalitāte varētu likt saņemties un turpmāk pļavu apgaitās nēsāt līdzi normālu fotokameru, nevis paļauties tikai uz iPhone spējām. Piemēram, tīruma pēterene, kas pieder dipsaku dzimtai, sanākusi visai miglaina. Zieda krāsa variē. Tajā pašā pļavā, tuvāk upei bija arī sarkanīgākas "podziņas".

Vēl viens iPhone trūkums ir nespēja izvēlēties pareizu ekspozīciju. Meklējot "zelta vidussceļu", objekta gaišākās daļas bieži vien tiek pārgaismotas. Tā kā izejmateriāls nav RAW formātā, nekāda sakarīga pēcapstrāde ar nav iespējama. Motivācija izmantot DSLR kameru ir, bet viens no spēcīgākajiem preargumentiem ir svars, kas noteikti pieaugs, ja vēl uzliks SIGMA 105 mm Macros objektīvu. Iespējams, ka beidzot jāsaņem sevi rokās un nākamajā pļavā jāpamēģina normāla kamera, jo arī zāļlapu virza (neesmu 100% pārliecināta) ir sanākusi pārgaismota. Tāds ļoti trausls un gaisīgs augs.

Pa vidu visādām graudzālēm, kuras pat nepūlējos iemūžināt, uzmanību piesaistīja pāris grīšļi. Ja vienu, iespējams, izdevās identificēt kā uzpūsto grīsli, tad otrais izrādījās donis (paldies Gaidim Grandānam) - daudzziedu zemzālīte.

Pļavā bagātīgi sasēti ozoli. Laikam sīļiem vaļīgi knābji bijuši, lidojot šurpu turpu no ozolu audzes upmalā. Bet nu šie nekad nekļūs par lieliem kokiem. Jaunie dzinumi tiks nograuzti un sīļu arboristu darbs būs vējā.

Nu un beidzot pāris kukaiņi. Kā jau minēju, diena apmākusies un brīžiem lija lietus, tādēļ kukaiņi to izmantoja gulēšanai un aktīvi neplivinājās apkārt. Tādi vieglie fotoobjekti, kas necenšas aizmukt no fotogrāfa. Pirmo pamanīju visai necila izskata taureni (pavisam pļavā pamanīju divus ekspemplārus). Tā kā atšķīrās no kāpostu balteņa, tad nolēmu iemūžināt, lai speciālistiem paprasītu, kas tas tāds ir. Kā izrādījās, tas ir cīrulīšu dižtaurenis, kas manā skatījumā nebūt nav nekas dižs. Izmēros, protams, nav pārāk maziņš, bet nu dižtauriņš asociējas ar kaut ko izcili krāšņu. Latvijas daba vietnē atrodama informācija, ka tas sastopams tikai dažu upju senlejās Kurzemē (kā pastāstīja biologs Uģis Piterāns, arī Gaujas baseinā). Piedevām ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā. Tā kā aitas tauriņus neapdraud, tad par to labklājību iemesla satraukties neesot. Kāpuri barojas no blīvguma cīrulīšiem, kas pavasaros pie mums upes krastos sastopami lielā skaitā.

Otrs atklājums bija plankumaina vabole vēlīnā pienenes ziedā. Izrādījās, ka tā ir invazīvā suga - smirdīgā rožvabole. Rokās neņēmu, par smirdīgumu dalīties iespaidos nevarēšu. Iespējams, ka tās ienākšana Latvijā arvien lielākā skaitā ir vēl viens mājiens ar cirvi tiem, kas pievēruši acis uz globālo sasilšanu.

Aptuveni pēc nedēļas gan jaunaitas, gan aitu mātes ar jēriem atkal mainīs savu aploku, tā kā iespējams, ka saorganizēšu nākamo fotosesiju pļavā. Varbūt ar normālu fotoaparātu, lai nav jātaisnojas, ka iPhone trūkst manuālā režīma.